Apkārt Dalmācijai

Apkārt Dalmācijai
Dubrovnik city walls

Senā Dubrovnikas pilsēta

dubrovnik
Dubrovnik from sea

Ceļojot apkārt Dalmācijai mēs apmeklējām Dubrovnik pilsētu, ko dēvē par Adrijas pērli. Dubrovnika ir viena no iespaidīgākajām Eiropas pilsētām. Ar to es domāju nevis izmērus, bet sajūtas. Kad staigājat gar pilsētas mūriem vai pa senajām ieliņām, pārņem sajūta, ka esat nonākuši senākos laikos pirms daudziem gadsimtiem, jo apkārtējā arhitektūra gadsimtu laikā praktiski nav manījusies. Kopš 1979. gada Dubrovnikas vecpilsēta ir iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Šī pilsēta ir viens no visvairāk apmeklētajiem galamērķiem Adrijas piekrastē, lai gan pilsētā dzīvo nepilni 50 tūkstoši iedzīvotāju. Zelta laiki pilsētai bija 15. un 16. gadsimtā, kad tā bija spēcīga pilsētvalsts, bet 1991. gadā, kad pēc Dienvidslāvijas sabrukšanas starp Serbiju un Horvātiju notika karadarbība, pilsēta diezgan smagi cieta no apšaudes; apmeklētājiem tas vairs nav jūtams.

Vienīgās neērtības, ja braucat ar savu auto, var būt stāvvietas atrašana, bet kad tas ir atrisināts, vismaz pusi dienas varat pavadīt staigājot pa pilsētu.

Lokrumas sala

lokrum islandKā citu vai arī papildus izklaidi apmeklējot Dubrovniku varu ieteikt apmeklēt Lokrum salu, kas atrodas Adrijas jūrā tikai kādus 600 metrus no pilsētas. Tā ir neliela sala (ap 0.8 kvadrātkilometru platībā), kurai ir Nacionālā rezervāta un Speciālā mežu veģetācijas rezervāta statuss. Uz Lokrum salu var nokļūt ar nelielu kuģīti, kam piestātne ir tur pat pie Dubrovnikas pilsētas mūriem. Uz salas ir ļoti plaši pārstāvēta Vidusjūras flora – lauru koki, ozoli, priedes, cipreses, olīvkoki, agaves, kaktusi, magnolijas un palmas. Interesanta ir arī “Nāves jūra” salas dienvidu galā, kas patiesībā ir ar jūru savienots, bet ar klintīm no jūras nošķirts neliels ezeriņš. Un, protams, ir vērts pagozēties kādā no salas pludmalēm un nopeldēties Adrijas jūrā (ja braucat uz salu, neaizmirstiet paņemt līdz dvieļus!). Braucot ar kuģīti uz salu un atpakaļ, no jūras puses paveras brīnišķīgs skats uz Dubrovniku.

Pelješac pussala

lake lokrum
Lake on Lokrum island

Vienā no ceļojumiem apkārt Dalmācijai izlēmām vairākas dienas pavadīt mazā kempingā Pelješac pussalā. Izvēle attaisnoja cerības, jo tādā veidā varējām apmeklēt tuvējo apkārtni bez jebkādiem ierobežojumiem atkarībā no garastāvokļa. Savukārt nedēļas nogalē tur pat pludmalē tika uzbūvēta maza skatuve muzikantiem un dejas līdz pat pusnaktij gāja vaļā! Kempings bija pienācīgi aprīkots (duša, tualete) un bez tam bērni varēja rotaļāties ar mūsu kaimiņiem – tur pat dārzā dzīvojošo bruņurupuču ģimeni.

Otra lielākā Horvātijas pussala Pelješac (teritorija ap 350 kvadrātkilometriem) atrodas Horvātijas dienvidu daļā. Pussala ir pievilcīga ar to, ka tā nav pārapdzīvota – vide ir skaista un pietiekoši dabīga. Pussalā atrodas daudzi vīna dārzi, vīns ir stiprs, aromātisks un kvalitatīvs. Ir iespējams apmeklēt vīndarus un par labu cenu iegādāties vīnu no ražotāja pagraba.

Neilgi pēc uzbraukšanas uz pussalas pa ceļam atrodas divas pilsētas – Ston un Mali Ston. Tās izvietojušās uz šauras zemes strēles, kas savieno Pelješac pussalu ar Balkānu pussalu. Romiešu laikā Ston bija ievērojams sāls ražošanas centrs, bet tuvāk mūsdienām (14. gadsimtā) tā izveidojās par otru svarīgāko pilsētu Dubrovnikas Republikā. Neesmu liels arhitektūras pielūdzējs (lai arī šajā pilsētā ir apskates vērti objekti), tāpēc, manuprāt, šajā apgabalā interesantākā lieta ir austeru audzētavas. Apkārtnē dzīvojošie cilvēki pamatā nodarbojas ar zemkopību, zvejniecību, gliemeņu zveju, sāls ražošanu un, protams, tūrisma pakalpojumiem. Mali Ston ir īpaši slavena ar austeru fermām, kas atrodas Mali Ston kanālā. Apkārtne var atrast daudzus restorānus, kas piedāvā tikko nozvejotas austeres un citas jūras veltes, ko noteikti iesaku nogaršot, jo šajā reģionā audzēto austeru garša ir īpaši laba.

Korčulas sala

city walls
Ancient city walls

Viena no lielākajām Horvātijas salām ir Korčula, kurai visvienkāršāk piekļūt no Pelješac pussalas (kartē Korčula izskatās kā Pelješac pussalas turpinājums). Salu un pussalu atdala apmēram 1.2 kilometrus plats kanāls, apmēram 20 minūtes vajadzīgas, lai nokļūtu Korčulā ar kuģīti. Taču šis īsais ceļojums ir tā vērts, lai pastaigātu pa Korčulas pilsētu. Bez tam pats brauciens arī ir interesants, jo skats no jūras uz salu ir zināms kā viena no skaistākajām Adrijas jūras ainavām.

Pilsēta ir būvēta 15. gadsimtā, tajā ir ievērības vērtas celtnes, mājīgas šauras un ēnainas ieliņas un, protams, daudzas kafejnīcas un suvenīru veikaliņi.

Horvātijas autoceļi

Šajā vietā gribu pieminēt Horvātijas ceļus kas ir būtiski ceļojot apkārt Dalmācijai. Uz salām, protams, nav ātrgaitas šoseju un tā arī savā ziņā ir šo ceļu burvība, kad braucot var aplūkot apkārtējās ainavas, īpaši pirms saulrieta. Valsts kontinentālajā daļā pēdējo desmitgažu laikā pilnīgi no jauna izbūvēti daudzi kilometri jaunu ātrgaitas šoseju, lai savienot Horvātijas dienvidu un ziemeļu daļu, tā kā braucienu apkārt Dalmācijai var sadalīt pēc vēēšanās gan ātrgaitas posmos, gan lēnākos. Lielākā daļa no jaunajām maģistrālēm ir maksas ceļi ar biļešu sistēmu, taču ir vērts par to lietošanu maksāt, jo tādā veidā var ietaupīt daudz laika, ja salīdzina braukšanu pa parastajiem ceļiem gar jūras krastu vai pāri kalniem (iespējams sarēķināt Horvātijas maksas ceļu izmaksas).

grill goatsĀtrgaitas autoceļi pēc Horvātijas standartiem ir ceļi, kuriem katrā virzienā ir vismaz trīs joslas (ieskaitot ceļa apmales joslu), tiem noteikts minimālā ātruma ierobežojums 80 kilometri stundā. Maksimālā ātruma ierobežojums ir 130 kilometri stundā, lai gan, ja godīgi, bez īpaši lielām problēmām var braukt ar ātrumu 140 un vairāk kilometru stundā (140 km/h ir ātrums, par kuru ceļu policija pilnīgi oficiāli nekādas sankcijas nepiemēro).

Taču, runājot par parastajiem autoceļiem, tiem ir viena būtiska priekšrocība – to malās ir daudzi mazi restorāni un kafejnīcas, kas ceļotājiem piedāvā iespējas garšīgi paēst un atpūsties. Dienas pirmajā pusē garām braucot ir ļoti interesanti vērot kā lielās grila krāsnīs uz gariem iesmiem tiek ievietoti veseli nesadalīti dzīvnieki (vairumā gadījumu tās ir kazas), lai pēc dažu stundu grilēšanas gaļu pasniegtu garāmbraucējiem pusdienās.