Sardīnijas sala

Sardīnijas sala

Paradīze zemes virsū

sardiniaŠis bija ļoti īss, bet iespaidiem bagāts ceļojums 2010. gada jūnijā. Ceļojums uz Vidusjūras otro lielāko salu Sardīniju ilga tikai 4 dienas, bet, ņemot vērā, ka visu dienu silda saule, apkārt ir brīnišķīga jūra un daba lutina ar siltām novakarēm – arī divas nedēļas var būt pārāk īss laiks visa tā izbaudīšanai. Sardīnijas sala – šī varētu būt vieta, kur atgriezties vēl un vēl… bet par baudu ir jāmaksā.

Ierašanās Sardīnijā

Mēs ieradāmies Sardīnijas Alghero lidostā ar Ryanair reisu no Frankfurtes un lidostas autonomā uzreiz paņēmām iepriekš rezervēto automašīnu, lai turpinātu ceļu uz galamērķi, kas atrodas salas otrā malā. Šajā reizē auto rezervēšanai izvēlējāmies myCarHire.co.uk pakalpojumus, kas piedāvāja labas cenas (par 3 dienu nomu bija jāmaksā 84 mārciņas). Šai kompānijai ir liels partneru tīkls ne tikai visa Eiropā (uz sauszemes), bet arī uz daudzām salām, tāpēc ir ko izvēlēties atbilstoši vajadzībām.

Kosta Smeralda

sardinia boatsVēlā pēcpusdienā ieradāmies rezervētajā viesnīcā Al Saraceno Residence, kas atrodas slavenajā Costa Smeralda kūrortā. Sardīnijas sala ir pievilcīga un ceļš uz viesnīcu bija interesants – bija redzamas skaistas ainavas, kalni, klintis un korķa koku meži. Bet īpaši pārsteidza pati viesnīca – liela ainaviski labiekārtota teritorija ar atsevišķām dažu dzīvokļu mājiņām piekrastes pakalna virsotnē, 10 minūšu gājiena attālumā no pludmales.

Četratā iekārtojāmies plašā divu guļamistabu dzīvoklī, kurā bija arī virtuve un plaša terase. Viesnīcu gan atrast nebija īpaši viegli, jo Costa Smeralda sastāv no daudziem maziem piekrastes ciematiņiem. Par laimi bijām paņēmuši līdzi reģistratūras telefona numuru un viesnīcas darbiniece sagaidīja mūs ārpusē pie viesnīcas (pēdējos pāris kilometrus braucām pēc viņas norādījumiem).

Izbraukums ar jahtu

Sardīnijas sala atrodas pietiekoši tālu dienvidos, lai būtu vēlēšanas pavizināties pa jūras viļņiem. No rīta devāmies uz Baja Sardinia ciematiņa piestātni, kur mūs jau gaidīja Valieri Valentina burulaiva (aprīkota arī ar jaudīgu motoru) un tās apkalpe, lai visu dienu pavadītu izbraukumā pa jūru. Dienas laikā bija paredzēts apmeklēt vairākas La Maddalena arhipelāga nacionālajā parkā (Parco Nazionale Arcipelago di La Maddalena) atrodošās salas.

Arhipelāgs sastāv no septiņām salām: La Maddalena, Caprera, Spargi, Santo Stefano, Santa Maria, Budelli and Razzoli. Ir tiešām grūti izstāstīt sajūtas, kādas valdīja šajā izbraucienā, jo viss bija vienkārši lieliski – ūdens, viļņi, burinieks, smilšainas pludmales, saule, lieliski ceļabiedri, profesionāla apkalpe, izcilas uz klāja gatavotas pusdienas, atdzesēts baltvīns, itāļu deserts, kafija un brīnišķīgas ainavas visa brauciena garumā! Īpaši patīkami to atcerēties Latvijā laikā no novembra līdz martam.

Arhipelāgs un salas dienvidi

Nākošā diena iepriekš nebija plānota – braucām uz Olbiju (Olbia, lielākā pilsēta tuvākajā apkārtnē) un tālāk devāmies salas Dienvidu virzienā uz Dorgali. Dorgali ir slavena ar savām pludmalēm un klinšainajiem jūras krastiem.

Nobraukuši apmēram divas trešdaļas ceļa, sekojot zīmēm ceļa malā, iegriezāmies vietējā lauku tūrisma fermā Iloghe iedzert kafiju un mazliet atpūsties. Īpašnieki bija ļoti laipni un, pēc īsām pārrunām par cenu, vienojāmies, ka atgriežoties no Dorgali iegriezīsimies pie viņiem pavakariņot (saimnieki šim pasākumam teicās nokaut sivēnu un pagatavot visādus ēdienus vietējā sardīniešu stilā).

Mēs turpinājām ceļu uz izvēlēto galamērķi, bet te jāpiebilst, ka vakariņas atpakaļ braucot izdevās nevainojamas – četru stundu garumā baudījām dažnedažādus ēdienus, mājas vīnu, bet jau kaut kur ap pusnakti tikām cienāti ar grapu, limončello (itāļu citronu liķieri) un ļoti labas kvalitātes mājās gatavotu akva vite (aqua vitae, Latvijā to mēdz saukt par dzimtenīti vai arī vienkārši par kandžu).

Ceļš no Liscia di Vacca ciemata, kur bijām apmetušies, līdz Dorgali bija apmēram 130 kilometrus garš – apmēram puse bija ātrgaitas autoceļš, bet otra puse bija jābrauc pa asfaltētiem vietējiem ceļiem. Apkārtējās ainavas bija skaistas un ik pa laikam mainījās.

Piekrastes pludmales

atol beachIerodoties Dorgali uzreiz devāmies uz Cala Ganone ciematiņa piestātni, lai iznomātu motorlaivu ar ko izbraukt jūrā, lai labāk varētu apskatīt salas klinšainos krastus. Kā izrādījās, tiešām bija vērts to darīt – vairāk kā četras stundas gan apbrīnojām gleznainos krastus, kur smilšu pludmales mijās ar stāvām klinšu sienām, kurās ūdens izskalojis lielas alas, gan peldējāmies jūrā un baudījām sauli miniatūrā pludmalē starp klintīm, kur neviena cita izņemot mūs nebija, jo šī vieta nebija pieejama no sauszemes puses.

Atpakaļ uz Alghero

Drīz vien Sardīnijas sala bija jāpamet jo brīvdienas gāja uz beigām. Nākošajā dienā sakravājām savus čemodānus un devāmies atpakaļ uz Alghero lidostu (pa ceļam vēl mazliet paspējām apbraukāt salas Ziemeļu galu, kas atšķīrās no Costa Smeralda apkārtnes). Mājupceļā atkal devāmies caur Frankfurt Hahn lidostu, taču šajā virzienā lidojot nakti vajadzēja pavadīt viesnīcā Vācijā lidostas tuvumā, lai no rīta dotos tālāk uz Rīgu.

Kopumā Sardīnijas salā mēs bijām tikai nepilnas 3 dienas (divas pilnas un divas dienas pa pusei), bet šajā laikā tika gūti ļoti daudzi un neaizmirstami iespaidi. Kā jau sākumā rakstīju – tā ir vieta, kur ceru vēl atgriezties pēc kāda laika. Ir gan arī taisnība teicienam: nekad nav iespējams atkārtot emocijas, kādas tās kādreiz kaut kur ir bijušas. Taču ir vērtības, kas nemainās – jūra, saule, klintis, kuras var atklāt arvien no jauna.